Šis pavasaris Jēkabpilī atnāca neierasti strauji un silti. Jā, tieši pēdējās nedēļas laikā pilsēta burtiski atplauka – Daugavas krasti beidzot bija pilnībā atbrīvojušies no ledus skavām, un gaiss pilsētā smaržoja pēc slapja asfalta, mostošās zemes un tā pirmā, reibinošā siltuma, kas pamazām sildīja vecos namu mūrus pilsētas vēsturiskajā centrā.
Manam vīram Ilvaram (49 gadi) šis dabas atmošanās laiks sakrita ar jauna un it kā ļoti perspektīva darba cēliena sākumu. Viņš jau gadiem strādā būvniecības un apdares darbu nozarē, un pēkšņais piedāvājums doties peļņā uz kādu lielu un prestižu objektu Kurzemes pusē, netālu no Liepājas, tajā brīdī šķita kā debesu dāvana.
Mēs jau sen bijām sapņojuši par mūsu pašu mājas fasādes atjaunošanu un dārza labiekārtošanu, tāpēc šī iespēja sakrāt nepieciešamo summu vienā piegājienā šķita pārāk laba, lai par to šaubītos.
Atceros to rītu pirms nepilnas nedēļas, kad Ilvars taisījās ceļam. Viņš bija neierasti mērķtiecīgs un pat nedaudz saspringts, somā kārtoja darba instrumentus, rūpīgi locīja siltas darba drēbes un vairākas reizes pārbaudīja, vai nav aizmirsis savu mērlenti un dokumentus.
Viņš solīja, ka šoreiz prombūtne nebūs ilga – vien pāris nedēļas intensīva darba, un tad viņš atgriezīsies ar labu nopelnīto naudu.
Es, Sarmīte (44 gadi), stāvēju mūsu virtuves durvīs ar kafijas krūzi rokās un vēroju viņa katru kustību. Viņa balsī, kad viņš runāja par Liepājas vējiem un jauno brigādi, bija jūtams tāds kā viegls, nepārejošs satraukums.
Tobrīd es to norakstīju uz jauno pienākumu nastu un faktu, ka pēdējā laikā darbi tepat uz vietas Jēkabpils pusē nebija tik ienesīgi.
“Zvanīšu katru vakaru, tiklīdz darbi objektā pierims un būšu ticis līdz atpūtai,” viņš noteica, ātri un it kā nedaudz steidzīgi nobučoja mani uz vaiga un izgāja pa durvīm.
Es vēl brīdi noskatījos pa logu, kā viņa sudrabpelēkā automašīna lēnām izbrauc no mūsu pagalma, un mēģināju apspiest to dīvaino, sūro nemiera sajūtu, kas kā neliels, ass akmentiņš bija iekritusi manā sirdī.
Pavasara saule jau koši mirdzēja logos, bet manī tajā rītā valdīja tāda kā neizprotama, pelēka dūmaka, ko nekādi nevarēju izskaidrot ar loģiskiem argumentiem.
Klusums Kurzemes pusē un dīvainie sakari
Pirmajās divās dienās viss vēl šķita puslīdz saprotami un loģiski. Ilvars piezvanīja pirmajā vakarā, sakot, ka ir veiksmīgi nokļuvis galā, apmeties mājīgā strādnieku vagoniņā tieši jūras krastā un ka darba esot tik daudz, ka pat kafiju miera vējos neesot laika iedzert.
Viņš sūdzējās par to, ka Liepājā pūšot brāzmains vējš un objektā neesot īsti kur patverties. Tomēr jau trešajā dienā mūsu sarunas kļuva pavisam īsas, līdz pazuda gandrīz pilnībā. Viņa telefons arvien biežāk bija ārpus uztveršanas zonas nekā sasniedzams.
Ja man izdevās viņu sazvanīt, viņš atbildēja steigā, runāja pusčukstus un skaidroja to ar vājo tīkla pārklājumu jūras tuvumā un faktu, ka objekts atrodas dziļi mežainā apvidū, kur zona “lēkājot”.
Es sēdēju mūsu Jēkabpils dzīvoklī un klausījos, kā aiz loga dārzos čivina pirmie pavasara putni un kaimiņi sāk savus ikgadējos dārza darbus. Manas sūtītās ziņas par ikdienas gaitām un mūsu kopīgajiem plāniem palika nelasītas stundām ilgi, un katrs mans mēģinājums sazvanīt vīru vakarā beidzās ar operatora automātisko atbildi par nesasniedzamību.
Es mēģināju sevi mierināt – būvniecībā termiņi mēdz būt nepatīkami, un varbūt viņš tiešām ir tik pārguris, ka vakarā tikai spēj aizvērt acis un aizmigt turpat savā vagoniņā.
Tomēr ceturtajā un piektajā dienā šis klusums kļuva pavisam skaļš un spiedošs. Es sāku uztraukties par viņa fizisko drošību, par iespējamām traumām darbā vai vienkārši par to, vai viņam pa ceļam nav salūzusi automašīna un viņš netiek pie lādētāja.
Mana iztēle zīmēja visdažādākos scenārijus, bet neviens no tiem nebija tuvu tam, ko es uzzināju vēlāk.
Fotoattēls, kas mainīja pavasara idilli
Pēc nedēļas, tieši pēcpusdienā, kad pilsētu sildīja spoža un mānīgi silta aprīļa saule, manā telefonā pienāca ziņa no māsas Lienes. Liene dzīvo tepat Jēkabpilī, bet pavisam citā pilsētas daļā – jaunajā mikrorajonā, kur pēdējos gados kā sēnes pēc lietas uzceltas modernas daudzdzīvokļu mājas ar plašiem, labiekārtotiem pagalmiem un moderniem bērnu rotaļu laukumiem. Tā ir pilsētas daļa, kurā es pati iegriežos reti, jo man tur nav nekādu darīšanu.
— Sarmīt, lūdzu, nesaki nevienam, ka es to rakstu, un es pati laikam jūku prātā… bet man tikko garām pagāja tavs Ilvars, — rakstīja māsa.
Pirms es paspēju ko atbildēt vai pajautāt, vai viņa nav kaut ko sajaukusi, sekoja fotoattēls. Tas bija uzņemts it kā nejauši, no attāluma, pie vienas no jaunajām, košajām ēkām. Bildē bija redzams vīrietis, kura stāvu, plecu līniju un gaitu es atpazītu starp tūkstošiem citu pat ar aizvērtām acīm.
Tas pilnīgi noteikti bija Ilvars. Viņam mugurā bija tā pati zilā sporta jaka, ar kuru viņš pirms nedēļas atvadījās no manis, dodoties “uz Liepāju”. Viņš soļoja blakus kādai glītai, jauna gadagājuma sievietei un ar abām rokām stūma mirdzošus, tumši zilus bērnu ratiņus.
Viņi neizskatījās pēc nejaušiem garāmgājējiem – viņu ķermeņa valoda, tuvums un mierīgās kustības liecināja par to, ka viņi ir mājās, savā vidē, un bauda mierīgu pavasara pastaigu savā rajonā.
Tajā mirklī visa apkārtējā pasaule un pilsētas trokšņi aiz loga man pēkšņi apklusa, it kā kāds būtu izslēdzis skaņu. Ratiņi?
Mūsu ģimenē bērnu nebija, lai gan mēs par tiem bijām sapņojuši un runājuši gadiem ilgi, bet kaut kā dzīve mūs nebija ar to svētījusi. Un kā viņš varēja atrasties šeit, tepat Jēkabpils kaimiņu rajonā, ja viņam pēc visiem loģikas likumiem vajadzēja būt objektā vairāku simtu kilometru attālumā?
Mana roka nevaldāmi trīcēja, kad es savā telefona ekrānā palielināju attēlu līdz pēdējai iespējai. Jā, tas neapšaubāmi bija viņš. Viņa profils, viņa raksturīgā iešanas maniere, pat veids, kā viņš turēja rokas uz ratiņu roktura.
Mana pasaule, kas gadiem ilgi bija balstīta uz absolūtu uzticēšanos un kopīgiem mērķiem, tajā brīdī sāka lēnām un neatgriezeniski plaisāt.
Brauciens pretī rūgtajai patiesībai
Es sapratu, ka nespēšu vienkārši sēdēt mājās un izlikties, ka nekas nav noticis. Es nevarēju gaidīt vēl vienu vakara zvanu, kurā viņš atkal stāstītu pasakas par vēju Liepājas piekrastē un vājo zonu meža vidū. Es nesāku rakstīt dusmīgas vai izmisušas ziņas, es pat nepiezvanīju māsai, lai pajautātu ko vairāk.
Tā vietā es mehāniski uzvilku mēteli, paņēmu mašīnas atslēgas un devos uz to pilsētas daļu, ko Liene bija pieminējusi. Brauciens pāri tiltam man šķita kā mūžība, lai gan tas prasīja vien dažas minūtes. Galvā jaucās tūkstošiem pretrunīgu domu – varbūt viņš tiešām tikai palīdz kādam attālam radiniekam, par kuru es nezinu?
Varbūt tas ir kāds neticams pārpratums vai vizuāla līdzība? Bet sirds dziļumos, tajā pašā vietā, kur pirms nedēļas iekrita tas nemiera akmentiņš, es jau zināju patiesību.
Es apstājos pie jaunajām mājām, noslāpēju dzinēju un lēnām, it kā baidītos sastapties ar realitāti, izkāpu no automašīnas. Pavasara vējš šajā pilsētas pusē šķita dzestrs un nepatīkams, un es ciešāk aizpogāju mēteli, mēģinot remdēt drebuļus, kas nebija saistīti ar aukstumu.
Un tad, pēc neilgas gaidīšanas, es viņus ieraudzīju nākam no rotaļu laukuma puses. Viņi nāca lēnā, baudpilnā solī, apspriežot kaut ko pavisam ikdienišķu un sadzīvisku. Ilvars uz mirkli apstājās, pieliecās pie ratiņiem, lai kaut ko tur piekārtotu, un tad pasmaidīja sievietei blakus.
Tas bija smaids, kādu es mūsu mājās nebiju redzējusi jau ļoti ilgu laiku – tas bija mierīgs, gaišs un pilnīgi klātesošs smaids cilvēkam, kurš jūtas savā vietā. Viņš nebija smagā darbā Kurzemē. Viņš bija šeit, savā paralēlajā realitātē, tikai dažus kvartālus no mūsu kopīgās dzīves.
Lasiet turpinājumu nākamajā lapā, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu negaidītā tikšanās un kāda patiesība slēpās aiz “sliktajiem sakariem” Kurzemes pusē
